Ceļvedis cīņās

Ceļvedis cīņās

Lai palīdzētu jaunajiem cīņu entuziastiem atrast savu cīņas veidu, virzienu, kurā gribētos doties nonākot uz cīņu apguvēja ceļa, BusiDojo klubs ir sagatavojis ceļvedi, sava veida katalogu par cīņām, to kategorijām un specifiku

Turpmāk šeit būs pieejama vispārēja informācija un detalizēti apraksti par cīņas mākslām.

Tāpat arī aprakstīsim cīņu apguves procesa jeb didaktikas nianses un pievienosim video ar cīņu veidu paraugiem un treneru stāstiem.

BusiDojo kluba sagatavotais “Ceļvedis” – pārskats par cīņu veidiem

Cīņu veidu iedalījums pēc vispārējās īpatnības

1.Satvērienu cīņas jeb Grappling

2.Sitienu/Spērienu cīņas jeb Punching/Kicking vai Striking

3.Jauktās cīņas jeb Mixed Grappling/Punching/Kicking

4.Ieroču cīņas jeb Mêlée weapons

Satvērienu cīņas jeb Grappling

Grapplinga cīņas ir cīņu veidi, kur cīnītāja mērķis ir pārvarēt vidējo distanci, lai ar satvērienu, nogāšanas, metienu, žņaudzienu vai lauzienu palīdzību iegūtu punktus,  piespiestu oponentu padoties, nodarītu viņam gauži vai nogādātu parterī (guļus vai tupus uz zemes), kur, savukārt, ar dominantas pozīcijas, noturēšanas, pārmetienu, žņaudzienu vai lauzienu palīdzību iegūtu punktus,  piespiestu oponentu padoties, nodarītu viņam gauži, vienlaicīgi izmantojot aizsardzības tehnikas – bloķēšana, pārtvērieni, izvairīšanās vai noturēšanu un apdraudēšanu, neļautu pretiniekam realizēt viņa nodomus.

Vidējās distances pārvarēšana jeb pietuvošanās 

– vidējā distance ir tā, kur pretinieki viens otru var satvert, var iesist, bet nevar efektīvi atņemt pretiniekam līdzsvaru, vai izdarīt metienu, nogāzt (rokas stiepiena attālums, mīnus apmēram 30-45 cm). Vidējo distanci cīnītājs pārvar, ieejot pretinieka tuvajā zonā, vai ielaižot pretinieku savā tuvajā zonā, vienlaikus domājot par aizsardzību un nākamo savu un pretinieka rīcību. Vidējās distances pārvarēšana var notikt, nosacīti, augšējā (krūšu), vidējā (gurnu), apakšējā (ceļu) līmeņos, frontāli vai apejot pretinieku (“atņemot muguru”).

Satvērieni 

– satvērienu tehnika ir plaša diapazona. Satvert iespējams ar vienu vai abām plaukstām, rokām, kājām, vai apģērba elementiem, satverot tikpat dažādus pretinieka elementus. Satver bloķējot pretinieku, gatavojoties metienam, nogāšanai vai paņēmiena pielietošanai.

Nogāšana –

nogāšanu, jeb nogādāšanu parterī grapplers lieto, lai pārnestu cīņu apakšējā līmenī, vienlaicīgi mēģinot iegūt dominējošu jeb pārsvara pozīciju. Nogāzt var klupinot, grūžot, raujot vai ar lauziena palīdzību.

Metieni 

– metienus, līdzīgi kā nogādāšanu parterī grapplers lieto, lai pārnestu cīņu apakšējā līmenī, vienlaicīgi mēģinot iegūt dominējošu jeb pārsvara pozīciju, iegūtu pārsvara punktus, vai nodarītu pretiniekam gauži. Metienu veic atņemot pretiniekam balstu, līdzsvaru (liekot zaudēt kontaktu ar zemi).

Žņaudzieni

– žņaugšanu grapplers veic ar pirkstiem, rokām, kājām vai izmantojot savus vai pretinieka apģērba elementus. Žņaugšana notiek, aizspiežot pretinieka elpvadu vai, biežāk nospiežot pretinieka kakla artērijas, tādējādi apturot vai samazinot asins pieplūšanu smadzenēm, kā rezultātā pretinieks ir spiests padoties vai zaudē samaņu.

Lauzieni 

– sāpju bloki uz locītavām, lineāri laužot vai griežot pretēji dabiskajai locītavas kustībai vai pārsniedzot dabiskās locītavas kustības robežas. Lauzienus var veikt arī dažādām mugurkaula daļām, griežot, liecot, vai stiepjot, pārsniedzot sāpju robežu, kā rezultātā pretinieks ir spiests padoties, veikt grapleram nepieciešamo kustību vai traumēties.

Dominanta pozīcija

– pārsvara pozīcija, parasti virs pretinieka, kur grapplers saglabā nosacītu kontroli pār pretinieku. Dominanta pozīcija bieži ir kā pamats, starpsolis uz paņēmienu, pārmetienu vai noturēšanu. Dažos grappling tipa sporta cīņas veidos dominantas pozīcijas iegūšana rezultējas pārsvara punktos.

Noturēšana 

– pretinieka noturēšana ar muguru (retāk ar vēderu) pie zemes, neļaujot viņam izvairīties vai uzbrukt, izmantojot paņēmienus. Dažos cīņas veidos, piemēram Grieķu-Romiešu cīņā, noturēšana rezultējas uzvarā, bet citos – pārsvara punktos. Līdzīgi kā dominantā pozīcija, noturēšana bieži ir kā pamats, starpsolis uz paņēmienu, pārmetienu vai citu dominanto pozīciju.

Pārmetiens

 – paņēmiens, kad graplers pērmet pretinieku, atraujot viņu pilnībā no zemes, atrodoties parterī (apakšējā līmenī). Pārmetienu veic, lai iegūtu punktus, vai labāku pozīciju.

Bloķēšana 

– pasīva, kad grapplers ieņem pozīcīju, lai pretinieks nespēj realizēt savu nodomu (kā Turtle guard – BJJ). Aktīva - pretinieka rīcības traucēšana, izmantojot rokas, kājas un ķermeni, satvērienus, klupināšanu u.c., stāvus, sēdus vai guļus uz muguras, kad grapplers ar bloķēšanas tehniku palīdzību mēģina nodrošināt sev dominantas pozīcijas iegūšanu vai paņēmiena izpildi (kā Closed guard BJJ). Atsevišķi izceļama stāvus bloķēšana ir žākļa stāja, kā biežāk izmantojama aizsardzības tehnika (sevišķi Brīvajā cīņā). Atsevišķi izceļamas aizsardzības parterī (apakšējā līmenī) ir Brazilian Jiu Jitsu Guards.

Žākļa stāja

 – bloķēšanas tehnika, kad graplers izmantojot pretinieku kā balstu sava ķermeņa augšdaļai, plati izpleš kājas un sagāžas uz priekšu, vai atgāžas atpakaļ., tādējādi neļaujot pretiniekam sevi nogāzt, izcelt vai satvert. To veicot grapler cenšas iegūt pozīciju pretiniekam virsū uz muguras.

Pārtvērieni

– jeb Grip fight ir pretinieka satvēriena novēršana, vienlaikus mēģinot veikt savu satvērienu. Pārtvērieni notiek visās cīņas fāzēs. Īpaši izceļami Aikido pārtvērieni, kuri notiek īsu mirkli pirms pretinieka satvēriens ir beidzies, tāpēc īpaši svarīga ir laika vietas un darbības saskaņotība jeb Momentum.

Izvairīšanās 

– jeb Escape, ir tehnika, kad graplers, atrodoties apdraudētā vai aizsardzības pozīcijā, izvairās no sava stāvokļa pasliktināšanās un iegūst pozīciju, kur viņš vairs nav apdraudēts.

Apgriešana

  – tehnika, ar kuras palīdzību graplers, kurš ir vājākā, aizsardzības pozīcijā (parasti zem pretinieka), iegūst dominantu jeb pārsvara pozīciju (parasti virsū pretiniekam).

Grapplinga cīņu fizioloģiskie faktori

1.              Stāja vai poza. Cīnītāja ķermeņa poza konkrētajā cīņas brīdī. Katrai stājai un pozai cīņā ir savas priekšrocības un trūkumi. . Cīkstoņa mērķis trenējoties, ir iemācīties šo stāju/pozu priekšrocības un trūkumus, tādējādi iemācoties izvēlēties derīgu  attiecībā no distances,  pretinieka stājas vai pozas. Nākamais solis ir iemācīties pāriet no vienas stājas/pozas uz citu (izdevīgāku) iespējami drošā veidā. Nākamais solis ir, izmantojot kinēteskās sajūtas un redzi, noteikt pretinieka stājas/pozas priekšrocības un trūkumus, un iespējami ātri izmantot to savās interesēs. Nākamais mērķis ir pārcelt šo spēju refleksu līmenī, tādējādi saīsinot lēmuma pieņemšanas un pozas/stājas maiņu laiku līdz minimumam. Ierastais un, šķiet, vienīgais veids to izdarīt ir atkārtot to arvien un arvien.

2.              Pozīcija. Cīnītāja ķermeņa pozīcija attiecībā pret pretinieku konkrētajā cīņas brīdī. Katrai pozīcijai cīņā ir savas priekšrocības un trūkumi. . Cīkstoņa mērķis trenējoties, ir iemācīties šo pozīciju priekšrocības un trūkumus, stājai tādējādi iemācoties izvēlēties derīgu  saistībā ar cīnītāja mērķi. Nākamais solis ir iemācīties kontrolēt pozīciju iespējami drošā veidā. Nākamais solis ir, izmantojot kinēteskās sajūtas un redzi, noteikt pretinieka pozīcijas priekšrocības un trūkumus, un iespējami ātri izmantot to savās interesēs. Nākamais mērķis ir pārcelt šo spēju refleksu līmenī, tādējādi saīsinot lēmuma pieņemšanas un pozīcijas maiņu laiku līdz minimumam. Ierastais un, šķiet, vienīgais veids to izdarīt ir atkārtot to arvien un arvien.

3.              Kustība. Ķermeņa daļas vai vairāku pārvietošana, atbilstoši graplera interesēm. Cīnītāja mērķis ir apgūt “cietā – mīkstā”, “ūdens-akmens” jeb “plūstošā – stāvošā” tehniku, kas ļauj viņam ātri mainīt pozīcu, distanci un pozu, kad tas nepieciešams un kļūt stabilam, stingram, kad to, savukārt, prasa cīņas taktiskā vai tehniski operatīvā situācija. 

4.              Kustības, stājas un pozīcijas laika nogrieznis jeb Momentum. Katrai darbībai cīņā ir specifisks laiks un vieta, kurā konkrētā darbība sasniedz maksimāli iespējamo efektu. Tas attiecas gan uz aizsardzības, gan uzbrukuma darbībām. Cīkstoņa mērķis trenējoties, ir iemācīties atpazīt šo Momentum, izmantojot kinēteskās sajūtas (sevišķi vestibulāro aparātu jeb līdzsvara sajūtu), dzirdi un redzi, un iespējami ātri izmantot to savās interesēs. Nākamais mērķis ir pārcelt šo spēju refleksu līmenī, tādējādi saīsinot reakcijas laiku līdz minimumam. Ierastais un, šķiet, vienīgais veids to izdarīt ir atkārtot to arvien un arvien.

5.              Elpošana. Graplera elpošanai ir jābūt saskaņotai ar kustībām un cīņas fāzi. Veicot izelpu iespējams pastiprināt kustības efektu. Graplera mērķis ir ietrenēt elpošanu tā, lai tā būtu vienmērīga un nesaraustīta neatkarīgi no cīņas fāzes, lai pēc iespējas ilgāk saglabātu cīņas fizioloģiskos resursus – skābekļa piegādi smadzenēm un muskuļiem.

6.              Līdzsvars. Ir viens no vissvarīgākajiem cīņas elementiem. Spēja sadalīt un fokusēt svaru graplerim vajadzīgā vietā un veidā, darbojas kā pamats stājas un pozīcijas saglabāšanai. Pamata uzdevums cīņā ir saglabāt savu līdzsvaru un atņemt pretinieka līdzsvaru.

7.              Reakcija. Laiks starp pretinieka rīcības pamanīšanu un graplera atbildes kustību. Treniņu mērķis ir samazināt šo laiku līdz minimumam, kas panākams ar daudzkārtēju atkārtošanu.

Grapplinga cīņu taktiskie faktori

1. Pārvietošanās. Iestrādājot konkrētus pārvietošanās veidus, kuri nodrošina graplera pārsvara saglabāšanu, vai draudu samazināšanu, viņš vairāk spēj koncentrēties uz citu tehniku cīņas laikā.

2. Tehniku plūdums. Graplera mērķis ir ietrenēt plūstoši pāriet no viena paņēmiena uz citu un vēl, lai cīņas laikā nedotu pretiniekam laiku situācijas novērtēšanai un plāna izstrādei, bet turētu viņu refleksu reakcijas līmenī.

3. Līmeņi. Nosacīti izšķir trīs cīņas līmeņus. Augšējais – galvas, kakla līmenis (stāvoša cilvēka),  vidējais – krūšu, vēdera līmenis un apakšējais līmenis – gurnu, ceļu līmenis. Atsevišķi izšķir parteri, jeb pozīciju, kad viens vai abi cīkstoņi ir guļus vai uz ceļiem uz zemes.

4. Ritms. Cīņas intensitāte, katrā cīņas posmā. Cīnītājam ir jācenšas uzspiest pretiniekam savu cīņas ritmu, kurā viņš darbojas efektīvāk un jūtas ērtāk. To var panākt ar blošķēšanu, distanes maiņu, pozīciju maiņu vai tehniku plūduma intensitātes maiņu.

5. Distance. Attālums starp pretinieku smaguma centriem. Nosacīti izšķir trīs cīņas distances. Tālā – pretinieki nevar viens otru satvert vai iesist. Vidējā – pretinieki var viens otru satvert un iesist, bet nevar “izmest”, izsitot centru. Tuvā distance – tuvāk par vidējo, parasti distance, kurā pretinieku izcelt. Atsevišķi var izcelt distances parterī.

6. Maldināšana. Ir viens no svarīgākajiem cīņas taktiskajiem faktoriem. Pie maldināšanas pieder viltus kustības, vāju vietu simulēšana, “4 faktoru” – sāpes, nogurums, bailes, uztraukums, maskēšana/simulēšana, bloķējošu satvērienu slēpšana, ievilināšana lamatās, provocēšana.

7. Pozīcija. Cīnītājs pārvietojas tā, lai iegūtu priekšrocību vai pārsvaru cīņā. Pareiza pārvietošanās tehnika palielina cīnītāja iespēju gūt labu pozīciju. Pozīcija iet sasaistē ar distanci un līmeni. Pamatā ir divi galvenie mērķi – nonākt pretinieka aizmugurē vidējā vai tuvajā distancē vai nonākt pretiniekam virsū – parterī.

Turpmāk vēl...

(Ja ir vēlme personīgi pārrunāt cīņu apguves ceļa sākumu – nāciet uz Aikido Rīgā, Aikido Ogrē, Aikido Ikšķilē vai Klasiskās cīņas, Brīvās cīņas, Grieķu-Romiešu cīņas treniņi Rīgā)